Maija Annikki Savolainen

Solarophytes

Vai iespējams iedomāties redzi kā decentralizētu, kolektīvu un juteklisku žestu? Ja nu redze nebūtu saistīta ar specializētiem orgāniem, piemēram, acīm, bet būtu iekļauta ķermeniskā "pasaulē būšanā"? Ja nu redze nebūtu mūsu galvenā zināšanu uztveres forma? Kā būtu, ja fotogrāfija kā redzes rīks nebūtu reprezentatīva? Somu mākslinieces Maijas Anniki Savolainenas izstādes “Solarofīti” nosaukums veidots no jēdzieniem “solar-” (saules-) un “-fīti” (norāde uz augu vai specifisku biotopu), un tā pievēršas fotogrāfiskiem procesiem, kas neietilpst cilvēkam redzamajā elektromagnētisko viļņu diapazonā.

What if we imagine vision as a decentralized, collective, sensuous gesture? What if it was not acquired through specialized optical organs such as eyes, but embedded in the bodily being-in-the-world? What if seeing was not the ultimate form of perception? What if photography as a tool of vision was not representational? The name of Finnish artist Maija Annikki Savolainen’s exhibition “Solarophytes” is derived from the terms “solar”- (relating to or determined by the sun) and “-phytes” (a reference to a plant or plant-like organism), and focuses on photographic processes that are not within the visible range of electromagnetic radiation.